Veidojot šīgada festivāla novembra programmu, es turēju prātā divu izcilu cilvēku idejas. Kvantu fiziķis Deivids Boms ir teicis, ka mēs nekad nedomājam vieni. Domāšana notiek starp cilvēkiem, bet spēja uztvert vai domāt savādāk ir daudz svarīgāka par iekaltām zināšanām. Martinikas rakstniekam un domātājam Eduāram Glisānam, savukārt, pieder teorija par domāšanu kā arhipelāgu, nevis kontinentu. Kontinenti ir vareni un vientuļi, kamēr arhipelāgā kopā eksistē milzu skaits mazu vienību, kas ir savstarpēji saistītas un šī saikne ir ārkārtīgi būtiska.

Kā veidot sarunu? Kā sarunāties par mūsu sarežģīto laiku un samocīto pasauli? Kā ieraudzīt kopainu un sevi kā daļu no tās, pielīdzinoties vienam rīsa graudam? Kā, neizjūtot bailes, ieelpot vienu gaisu un pavadīt stundu tumsā kopā ar svešiniekiem? Ko darīt ar distanci, ko starp mums rada politika, telpa un laiks? Šogad mēs aicinām uz teātri – tikšanās vietu, kuras centrā ir sarunas veidošana, bet cilvēku grupa skatītāju zālē ir nevis indivīdu kopa, bet attiecību kopums. Mūs interesē sadarbība un kopīgā apzināšanās “sienu būvēšanas” un attālināšanās vietā, tādēļ festivāla programma teju pilnībā tiek atdota skatītājiem, jo tieši jūs to piepildīsiet ar saturu, enerģiju, idejām un spēles prieku.

Festivāla Homo Novus stāsts, sācies septembrī ar „kolektīvās bezspēcības” mēģinājumu Anta Hemptona izrādē “Statisti”, noslēgsies 12. novembra pusnaktī Davida Vēbera Krebsa izrādē “Šovakar jāizslēdz gaismas!” ar mirkli, kurā rodas ticība tam, ka kopā paveicot kaut nelielu lietu, mēs patiešām varam kaut ko mainīt.