Starptautiskais Jaunā teātra festivāls “Homo Novus” 2016. gada rudens izrāžu ciklu sācis ar 13. un 14. septembrī rādīto Anta Hemptona (Lielbritānija) projektu “Statisti” (The Extra People). Britu režisors un dramaturgs jau ir ciemojies Latvijā 2013. gadā, kad vēl vecajās Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodikas lasītavas telpās Kr. Barona ielā bija iespēja piedzīvot viņa un Tima Etčelsa veidotu izrādi/akciju “Klusais sējums” (The Quiet Volume) – audiogida vadītu “ceļojumu” vairākās speciāli izvēlētās grāmatās, saņemot norādes, kā ar tām rīkoties un kā skatīties uz grāmatu lasīšanas pieredzi vispār. Toreiz Ants Hemptons un Tims Etčelss atstāja diezgan neviennozīmīgu iespaidu – it kā viņi paši par iespēju izrādes dalībnieku/skatītāju/lietotāju pamācīt būtu ārkārtīgi priecīgi, nepiedāvājot neko būtiski jaunu tiem, kam grāmatu pasaule ir ikdiena. Kopš tā laika Hemptons iesaista sava teātra skatītāju arvien lielākās avantūrās. “Statisti” gan neparedz dalībniekiem daudz lielākas manevrēšanas iespējas, salīdzinot ar “Kluso sējumu”, jo tāpat ir jāpakļaujas balsij austiņās, tomēr izrāde spēj ieinteresēt ar telpisko un vizuālo dinamiku.

Rīgas Latviešu biedrības namā izrādei tika atvēlēta Lielā zāle. Ēkas izvēle kopumā ir ārkārtīgi veiksmīga ne tikai tāpēc, ka jebkurā “īstajā” teātrī vakari noteikti ir aizņemti ar izrādēm vai mēģinājumiem, bet arī tāpēc, ka biedrības namam piemīt zināma noslēpumainības aura. Vismaz negaidīti. Teātris Merķeļa ielā 13 nav pārāk bieža parādība, toties ir viss, kas nepieciešams teatrālas noskaņas radīšanai, – dažāda izmēra telpas, kuluāri un pat šauras, “neoficiālas” kāpnes noslēgumam.

Izrādei ir vismaz divi sākumi. Pirmais – 15 – 20 minūtes, kuru laikā skatītāji/ dalībnieki pulcējas pirmā stāva foajē, garderobē atbrīvojas no visām līdzpaņemtajām mantām, uzklausa īsu instruktāžu, nez kāpēc iedrukā datorā savas balss raksturojumu divos vārdos (un uzreiz arī dzird šo iedrukāto vārdu atskaņojumu) un saņem inventāru. Pēc tam, kad katrs no 15 dalībniekiem iegūst īpašu atstarojošu vesti ar numuru (atgādina palīgstrādnieku apģērbu un automātiski padara visus vienlīdz “zemākus” par ikdienas lomām), kuras labajā kabatā ir sejas maska, kādas lieto aziāti smoga laikā, ceļš turpinās augšup pa kāpnēm, kur ikvienam dalībniekam vestes kabatā tiek ielikts arī aifons ar austiņām un audio ierakstu. Brīdī, kad austiņas pieslēgtas ausīm un aifonam, izrāde ir sākusies otrreiz. Ierakstā visiem skan vienādi datora veidota “bērna balss” – tā ir samērā mīļa un gaiša, tomēr tās datorizētais racionālisms allaž atgādina, ka balss nepieder īstam bērnam. Tas ir zināmā mērā baisi.

“Statisti” ir izaicinājums ne tikai Latvijas, bet arī jebkuram citam teātra skatītājam, jo izrāde pieder Anta Hemptona iecienītajam pašradošā jeb autoteātra žanram. Proti, izrādes skatītājs ir arī izrādes darītājs jeb aktieris, tāpēc it kā būtu jāklausās īpaši uzmanīgi un jārīkojas tā, kā saka režisors: ““Autoteātris” darbojas tad, ja tā dalībnieki seko līdzi norādījumiem, kurus tie saņem austiņās. Tādejādi tiek mainītas aktiera un skatītāja lomas.” [1] Ja spēlei ir paredzēts rezultāts, tad tai ir arī savi noteikumi, ceļi un norādes, kurām jāseko, tomēr autoteātrī man kā skatītājam/dalībniekam ar režisora uzspiestu uzdevumu ir ārkārtīgi liels vilinājums dažreiz nepakļauties. Šī nepakļaušanās ir iespējama arī netīši – piemēram, palaižot garām verbālo komandu, jo viss teksts ir angļu valodā (lai gan, piemēram, poļiem un frančiem tika tulkotās versijas), konkrētas pavēles un noderīga informācija tajā mijas ar nelieliem prātojumiem un aprautām filozofiska rakstura frāzēm, piemēram: “Tas, kas jau ir statists, var arī nedaudz pagaidīt.” (If you are an extra you can wait a little extra.)

Te ir jāprecizē izrādes kolektīvais raksturs jeb ilūzija par to. Austiņas un aifons ar ierakstu nav tikai kičs, bet tehniska nepieciešamība – ja pavēles un informācija (jeb loma) visiem dalībniekiem būtu vienāda, tad taču varētu iztikt ar skaļruņiem. Izrādes autori dažus no dalībniekiem izceļ – atkarībā no numura uz vestes (ko pēc sava ieskata piešķir biļešu kontrolieri foajē – tātad izvēle tomēr ir subjektīva) noteiktos stundu garās izrādes posmos būs jādara vairāk vai mazāk. Pārsvarā tās ir spēles ar gaismas avotiem – lukturīšiem vai lielākiem lukturiem, jo biedrības nama Lielo zāli Hemptons pārsvarā noslēdz tumsā. Jāsaka, ka, saņemot Nr. 1, man bija aizdomas, ka arhetipiskā pirmā dalībnieka loma apēnos mani ar aktīvāku lomu, un tā arī notika: pēc tam, kad Nr. 13 bija ar lukturīti rokās apstaigājis tumšā zālē noteiktās vietās iesēdinātos pārējos dalībniekus, balss pavēlēja visai manai grupai doties uz skatuvi. Tikmēr uz skatuves dīvainās kustībās, ar segām pār galvām darbojās tāda pati atstarojošās vestēs tērpta grupa – viņu “tēlojums” neizcēlās ar pārskatāmību. Tie bija iepriekšējie “statisti”, kas izrādi baudīt sāka 30 minūtes pirms mums un nu piedzīvoja izrādes “skatuves posmu”: te apsedzās ar pelēkām segām, te atsedzās, staigāja pa apli, saskaroties plaukstām (daži pieķērās garāmejošajiem stiprāk un ilgāk), stājās pēc auguma, stāvēja, atspiedušies ar pieri pret sienu, gulēja uz zemes ar segu pāri galvai, kamēr atnācām mēs, noņēmām segas un aizvedām viņus uz izeju, kā pavēlēja balss. Uzreiz pēc tam viņu lomās bija iespēja iejusties arī manai grupai.

Mistifikācija ir viens no Hemptona izrādes paņēmieniem – vismaz ir vēlme šīs viltības izrādē saskatīt. Tikko mana grupa uznākusi uz skatuves, balss austiņās vēstīja, ka Nr. 1 jeb man jāatrod noteiktā vietā, aiz konkrētas, ļoti mazas un zemu novietotas krāsainas lampiņas nolikts lukturītis. Skaidrs – kā Nr. 1 uzrunāja tikai mani manās austiņās, neviens cits nevarēja to dzirdēt. Diemžēl lukturīti atrast es nebiju spējīga, un dīvainā kārtā šī priekšmeta lietotāja lomu uzņēmās kāds cits statists – meitene Nr. 15, kas, šķiet, bija piederīga organizētājiem, liekot man justies nedaudz vainīgai par nespēju saprast strupās norādes angļu valodā. Ik pa laikam man – Nr. 1 – pavēlēja apspīdēt kādu “galvenajā lomā” nonākušu dalībnieku, bet, tā kā lukturīti neatradu, šo uzdevumu vienpusēji izpildīja tikai Nr. 15. Likās, ka izrādi esmu nedaudz iegāzusi, un nu mani glābj viena no rīkotājmeitenēm (manī iestājās arī neiekļaušanās spīts, jo komandu varēja dot arī atkārtoti – es būtu centusies, paši vainīgi). Un tikai pēc izrādes beigām top skaidrs, ka bija iespējami vismaz divi varianti manai lomai: mans neveiksmīgais mēģinājums iekļauties izrādē vai arī tīša manis maldināšana par it kā neveiksmīgu iekļaušanos izrādē. Abas iespējas gana nežēlīgas, citas iespējas es nevaru zināt, jo nedzirdēju citu dalībnieku austiņās teikto.
ik bieži teātra skatītājs jūt pašpārmetumus, ja pamet izrādi, nenoskatījies to līdz galam? Arī Latvijā taču provokatīvas (ne tikai sliktas un garlaicīgas) izrādes bieži vien raisa skatītājos vēlmi aiziet starpbrīdī vai pat jau pirmā cēliena laikā. Kas ir neiekļaušanās Anta Hemptona izrādē – izvēle vai nespēja pieņemt spēles noteikumus? Jāatzīmē, ka nelielu atslēgu sniedz pati izrāde, kad tūlīt pēc bērna balss pirmajām komandām visai grupai tiek demonstrēts neliels video par mākslīgās balss izmantojumu noliktavu darbā – datora balss komandas austiņās būtiski paātrinot un uzlabojot cilvēcisko resursu darbību, nerodas pārpratumi un nevajadzīgas intonācijas; tieši uzklausot mākslīgi veidotās, bet precīzās komandas, promsūtīšanai tiek komplektētas noteiktas preces lielajās korporāciju noliktavās. Un Hemptona izrādes bērna balss esot viena no šīm kapitālistiskā un digitālā laikmeta parādībām, un domu turpinot – izrādes dalībnieki, tāpat kā visa pasaule, ir lielas 21. gadsimta noliktavas darbinieki.

Tomēr domāju, ka, liekot just ko vairāk par vadāmību, arī zināmu sašutumu, garlaikotu neizpratni par notiekošo (neko īpaši noderīgu intelektam austiņu balss tomēr neatklāja), izaicinot kolektīvismu, kas patiesībā nav kolektīvs, Ants Hemptons pa apvedceļiem šoreiz ir tuvinājis dalībniekus/skatītājus kam katarsei līdzīgam. Režisors ir pierādījis, ka labi zināmās sociuma problēmas ir iespējams no jauna leņķa apskatīt caur primitīvu tumsu un balsi galvā. Un vienlaikus Hemptons mūs ir arī ļoti garlaikojis. Jo tiem, kas pieraduši pie skatītāja lomas, radīt līdzi skatītāju zālē tomēr paradoksālā kārtā ir interesantāk nekā rādīt līdzi uz skatuves.

[1] https://www.lnb.lv/lv/neparasta-izrade-par-lasisanu-un-gramatam-klusais-sejums-latvijas-nacionalaja-biblioteka