Šodien 7. novembrī ar britu kompānijas “Stan’s Cafe” performatīvo izstādi “Par ikvienu cilvēku visā pasaulē” un holandiešu mākslinieka Drīsa Verhofena lielformāta video darbu “Vainpilnās ainavas” Latvijas Mākslinieku savienības ēkā 11. novembra krastmalā 35 tiek atklāts Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” pēdējais cēliens, kas ilgs visu nedēļu līdz 12. novembrim.

Britu eksperimentālā teātra kompānijas “Stan’s Cafe” izstāde “Par ikvienu cilvēku visā pasaulē” ir tās vadītāja Džeimsa Jarkera garabērns. Ideja par mākslas darbu, kas nevis izstāstītu, bet parādītu statistikas datus, viņam radās pēc pirmajiem ārzemju braucieniem. “Mani, jaunu cilvēku no salas, satrieca, cik pasaule ir liela un cik daudz tajā cilvēku. Tas lika paskatīties uz sevi pašu un savu apkārtni savādāk. Es zināju, ka pasaulē ir 6 biljoni cilvēku, bet man nebija ne jausmas, ko tas patiesībā nozīmē. Kādu dienu es gāju pa ielu Birmingemā, kas bija pilna pārtikas veikalu, un sapratu, ka atbilde slēpjas rīsos. Tie ir mazi, lēti un, pagriezti vertikāli, atgādina trauslus cilvēciņus. Es nopirku lielu maisu, aizskrēju mājās un izvilku virtuves svarus. Mans entuziasms mazliet noplaka, kad sapratu, ka vajadzēs vairāk nekā 100 tonnu, lai parādītu ikvienu cilvēku visā pasaulē”, teju 15 gadu senus notikumus atceras Jarkers. Un turpina: “Mēs nekad neiekļaujam izstādē statistikas datus, ko nevaram pārbaudīt. Bet mūs interesē pretrunīgi dati, piemēram, Černobiļas katastrofā bojāgājušo skaits, kas atšķiras Krievijas un ASV varas iestāžu ziņojumos.” Toties pilnīgi visās izstādes versijās (Rīga ir septiņdesmitā) ir bijusi rīsu kaudze ar visiem tiem, kuri 1989. gada 23. augustā sadevās rokās Baltijas ceļā.

Kopš 2003. gada, kad “Stan’s Cafe” Koventrijā pirmo reizi ar rīsa graudu palīdzību izstāstīja stāstu par ikvienu cilvēku visā pasaulē, 112-tonnīgā versija, kas patiesi iekļauj visus nu jau 7,5 biljonus pasaules iedzīvotāju, ir īstenota tikai divas reizes. Rīgas versija ar divām tonnām rīsu ir tieši 56 reizes mazāka. Izstādes objekti ir dažādas formas un izmēra rīsu kalni, kaudzes un kaudzītes. Tajās “sasvērta” gan Latvijas Saeima, gan situācija Latvijas hokejā, gan migrācijas procesi globālā un Latvijas mērogā, gan mūsu vēsture un pasaules nākotne. Izstādes gidi, kuri šeit darbojas katru dienu un pārsver rīsus atbilstoši aktuālajiem statistikas datiem, sagaida skatītāju, iespiežot saujā vienu rīsa graudu un aicinot apzināties sevi kā vienu vienīgu graudiņu, kas tajā pat laikā ir daļa no kaut kā daudz lielāka.

Šopavasar Utrehtā atklājot sava jaunākā video darba “Vainpilnās ainavas” pirmo epizodi Drīss Verhofens paziņoja: “Cilvēki mēdz man jautāt, kā un kāpēc darbs ir tapis. Bet, kad dzirdu savu skaidrojumu, saprotu, ka tas, kas pašā darbā ir daudznozīmīgs, manos vārdos kļūst viennozīmīgs, pārāk vienkāršs. Tādēļ esmu nolēmis vairs tik daudz nerunāt, bet dalīties tekstos, kas mani ir iedvesmojuši.” “Vainpilno ainavu” gadījumā tas ir Sūzenas Sontāgas “Skatoties citu sāpes” (Regarding the Pain of Others (2003), Susan Sontag). Tas neizskaidro Verhofena darbu, bet atspoguļo idejas, kas tam būtiskas un kas paustas vēl pirms internets aizstāja ikvakara ziņu raidījumus.

Tagad mums vairs nav jāgaida vakars, jo svaigākā informācija par dabas katastrofām, karu, sliktiem darba apstākļiem un citu ciešanām dažādos pasaules nostūros datoros un viedtālruņos ir pieejama ik minūti. Tā konfrontē ar citu nabadzību un izmisumu, ieraujot sociāli atbildīgo Rietumu skatītāju vainas un kauna virpulī. Taču vienlaikus ziņu intensitāte un moderno mediju specifika pamanās mūs atstāt pilnīgi vienaldzīgus. Drīsa Verhofena darbs atgriež skatītāju tieša līdzpārdzīvojuma situācijā un sniedz iluzoru tuvības brīdi ar kādu tā sauktās trešās pasaules iedzīvotāju, atceļot ekrāna “sienas” radīto distanci un mainot attiecības starp ziņu “varoni” un skatītāju.

Rakstnieks Dirks Viss raksta: “Es nekad neesmu tik skaudri sajutis šīs “sienas” abas puses kā pēc “Vainpilno ainavu” noskatīšanās. Tas ir maz ticami un, iespējams, nenotiks manas dzīves laikā, bet lomas pavisam viegli var mainīties. Mēs esam tieši tādi paši kā viņi otrā pusē, cīņa par cieņpilnu dzīvi un nāvi visur ir vienāda. Un abas puses palīdz viena otrai turpināties, pat ja mēs labprāt to aizmirstam.”