Homo Novus 2015

Blogs

Par visu un neko

Inta Balode, journal.dance.lv | 16 11 2016 | Recenzija

Paklausīju festivāla “Homo Novus” organizatoru ieteikumam un noskatījos abas dejas izrādes pēc kārtas. Tās bija ļoti atšķirīgas, bet nevaru izvēlēties, kura man patika vairāk. Tik precīza bijusi darbu izvēle – ļoti uzskatāmi parādīt, ka laba laikmetīgā deja var būt ļoti dažāda. Turklāt, ja man ļoti patīk viena pieeja, tas nenozīmē, ka tikpat ļoti nepatiks arī pavisam pretēja.

Festivāla Facebook lapā rakstīts: “Homo Novus programmā divi dzidri un tīri dejas viencēlieni, kuru centrā ir laika plūdums, ritms un mazliet meditācijas. Divas poēmas par neko, kas spēj pastāstīt par absolūto. Koka Rīgā Raduana Mrizigas “55” (varētu patikt arhitektiem) un Ģertrūdes ielas teātrī Naseras Belazas “Iemūžinātais laiks” (varētu patikt sapņotājiem).” Viens no precīzākajiem izrāžu pieteikumiem, ko esmu lasījusi. Ar to gandrīz pietiek, viss, ko vēl rakstīšu, tikai mazliet izvērsīs reklāmā solīto.

Interese par abām izrādēm ir vēl lielāka, jo abi horeogrāfi ir ar Ziemeļāfrikas saknēm. Ne tik bieži redzam šī reģiona māksliniekus. Raduans Mriziga ir no Marakešas, pilsētas dzīvā ritma dēļ aizrāvās ar kustību, deju un sportu. Tieši tikpat daudz viņš mīl arī eksaktās zinātnes un prāta spēles. Laikmetīgajā dejā Raduans redz ideālu abu savu interešu apvienojumus. Laikmetīgo deju viņš sāka apgūt kursos Tunisijā (The Centre d’Art Contemporain Meditaréen of Tunis) un turpināja Briseles dejas skolā P.A.R.T.S.

Nasera Belaza ir dzimusi Alžīrijā, bet jau četru gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi netālu no Parīzes. Viņa studēja franču literatūru un sāka dejot. Nasera ir autodidakte, jo sākumā vecāki viņai neļāva dejot – nācās atrast savu ceļu kā alžīrietei, kas dzīvo Francijā un atrodas starp divām kultūrām. 1989. gadā Nasera izveidoja savu kompāniju (Compagnie Nacera Belaza). Horeogrāfe savos darbos negrib dalīties ar idejām, bet gan vēlas radīt savā ziņā tukšu telpu, kurā saplūst skatītāja un dejotāja iztēlēm.

Viņš un Viņa

Turpmāk tekstā izrādes dēvēšu šādi – Raduana Mrizigas darbs “55” būs Viņš, Naseras Belazas izrāde “Iemūžinātais laiks”, kurā dejo horeogrāfe un viņas māsa Dalila, būs Viņa. Šāda izvēle nenozīmē dalījumu vīriešu un sieviešu pasaulēs. Tomēr šo izrāžu kontekstā un arī to tradīciju dēļ, no kurām nākuši horeogrāfi, šķita interesanti palūkoties uz aspektiem, kurus var saistīt ar arhetipiskām sievišķā un vīrišķā izpausmēm, kas bieži ir ārpus bioloģiskā dzimuma.

Viņš atnāk viens un aiziet viens, un visu laiku ir viens, lai gan pāris vārdus reizēm klusiņām pasaka kādam no apkārt sēdošajiem skatītājam, ja, virzoties pa plānoto trajektoriju, sanāk ļoti pietuvoties. Viņš sagatavo telpu, citu pēc cita ieslēdzot piecus kasešu magnetafonus. Viņš virzās telpā pa precīzām līnijām, atkārto konkrētas ģeometriskas kustības, kas galvenokārt ir orientētas uz virzienu iezīmēšanu. Fascinē Viņa miers, precizitāte un virtuozā tehnika, kas pavīd pāris trikos. Viņš zina, ko dara. Tā nav nekāda plātīšanās, bet konkrēts darbs ar konkrētu virsuzdevumu, kuru pēc laika pamanīsim. Kamēr Viņš domā, papildina, precizē un mēra, un pārmēra – tā ir domforma. Tad top redzama skice, ar krītu iezīmējot piecus punktus – centru un debespuses. Visbeidzot top tīrraksts, ar līmlenti veidojot rakstus, kur visi izmēri ir ķermeņa noteikti. Tā nebija nekāda deja, bet gan uzmērīšana. Atgādinājums, ka telpiskās mērvienībās ir lielā mērā cēlušās no cilvēka ķermeņa struktūras. Rezultātā top ornaments – mūžam nepabeigts, vienmēr pilnveidojams. Tomēr pienāk mirklis, kad autors iepauzē, novērtē darbu un aiziet. Izrādes beigas vai darāmā nodošana tā turpinātājiem?

Viņa neatnāk, viņa jau ir tepat – tepat tumsā. Skan mūzika un viņa dejo – mūzikā, kopā ar mūziku, mūzikai – dejo tā, it kā Viņa pati būtu mūzika. Ģertrūdes ielas teātra zāle neredzēti pamatīgi pietuvināta melnās kastes neitralitātei. Vien rozīgie griesti liecina par vietu, kur esmu. Bet es uz tiem neskatos. Skatos uz to izplūdušo telpu, kurā viņa dejo – mazliet pieaugot gaismai, bet tāpat viss ir izplūdis un saplūdis. Ja nesēdētu malā, nepamanītu, ka no tumsas izslīd vēl viena Viņa un arī dejo. Tā kā mazliet plašāk, spēcīgāk, vairāk kā dejotāja (lai ko tas arī nenozīmētu). Nodomāju, ka šī laikam ir horeogrāfe, pirmā bija māsa. Nekā nebija – otrādi. Mūzika tuvojas un mazliet atkāpjas, tajā skan vairākas melodiskas un ritma balsis. Kad abas māsas dejo kopā, kas nebūt nenozīmē iziešanu ārpus sava intravertuma, šķiet, ka abos ķermeņos ieskanas te atšķirīgais, te kopīgais. Plūdums, kurš ne no kurienes nenāk un nekur neiet. Pasaule elpo un vienmēr ir te, kamēr ir kustība.

Domāšana un jušana

Viņš liek domāt. Par to, ka cilvēks ir visu lietu mērs tiešā un pārnestā nozīmē. Par mandalu veidošanas un krāsošanas modi. Par cilvēku, kas būvē māju. Pats, nevis pēc standarta projekta. Par mikrokosmu un makrokosmu. Arī par acumēru-sūdamēru. Par centra piepildīšanu un pārpildīšanu, līdz pašam vairs nav vietas. Par kārtīgu, precīzu un stingru ķermeni.

Viņa liek just un pieredzēt. Šķiet vispār nevar paspēt notvert ķermeņa robežas, tas elpo kopā ar telpu un skaņu. Mūzika skan arī manās ribās.

Telpa ārpusē un sevī

Viņš novērtē telpu, zina, ka ir telpā, kas ir vēl neapgūta. Lai apgūtu, vajag saprast. Lai saprastu, jāmēra, pēdu pa pēdai, garu soli pēc gara soļa. Vienmēr var labāk un pilnīgāk. Var tuvoties absolūtam, nebeidzami tiecoties radīt ideālu pasauli. Kontrolēt, tad būs drošāk.

Viņa zina, ka viss ir tepat. Nav atšķirības starp mani un pasauli. Ja sadzirdēsi sevi, atradīsi dievišķo. Ļaujies un skanēsi kopā ar visiem un visu. Telpa nav kaste, drīzāk kopīga vibrācija. Bez taisniem leņķiem.

Gaisma un tumsa

Viņš ir gaismā. Parastā ikdienas gaismā. Labi redzams. Ģērbies džinsos, tēkreklā un sporta apavos. Pieliecoties redzama apakšbikšu gumija. Nekādu specefektu, tad labāk redzama arī prāta gaisma. Eksistē tas, uz ko skaties.

Viņa ir tumsā, gandrīz tumsā un blāvā gaismā, kas nāk no augšas. Siltā un mājīgā gaismā. Viņa ir ģērbusies pelēkzaļganbrūnibēšā – brīvi plandošās biksēs, vairākās kreklu kārtās – ķermeņa aprises ir tikai nojaušamas. Tomēr ar basām kājām. Pieņemšana, saplūšana, konkrēts fokuss nav svarīgs. Pastāv tas, ko jūti.

Divas meditācijas formas

Viņš piedāvā intelektuālu un racionālu meditāciju. Es skatos, sekoju, domāju, atceros, prognozēju, atpazīstu, un tas atbrīvo manu prātu no mērkaķiskās ikdienas tarkšķēšanas. Es kopā ar Viņu veicu misiju. Vienu un konkrētu. Mans prāts ir mierīgs un priecīgs, jo pasaulē vēl ir iespējama kārtība un ceļš uz to.

Viņa piedāvā transam līdzīgu meditāciju. Es redzu, bet neredzu, dzirdu, bet nedzirdu, domāju simts domas, bet nekas nav svarīgi. Domas ir ārpusē. Es kopā ar Viņu esmu pasaules skaņā. Laikam man nav ķermeņa. Mans prāts dara savu, bet šoreiz tas man netraucē būt.

Pievienot komentāru