No 7. līdz 12. novembrim norisināsies Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus noslēdzošais cēliens. Intensīvajā festivāla programmā septiņu dienu garumā starp daudzajām izcilo mākslinieku izrādēm skatītāji noteikti varēs atrast sev piemērotāko notikumu.
Homo Novus ir viens no lielākajiem laikmetīgās skatuves mākslai veltītajiem festivāliem Baltijas reģionā. Tas notiek Rīgā un iepazīstina ar vēl jauniem un jau atzītiem māksliniekiem, kuru darbos rodama nerimstoša interese un viedoklis par mūsdienu pasauli un sabiedrību. Līdzās daudzveidīgai izrāžu programmai festivāls piedāvā iespējas radošiem eksperimentiem, teorētisko un izglītības sadaļu un citas aktivitātes. Kopš 1995. gada Daugavpilī un Rīgā ir notikuši vienpadsmit festivāli, parādot vairāk nekā 100 viesizrāžu un producējot vairākus desmitus jaundarbu.
Arterritory.com tikās ar Homo Novus direktori Gundegu Laiviņu, lai uzzinātu to, kā festivālam veicies šogad, un lai iepazītos ne tikai ar festivāla programmu novembrī, bet arī ar šī mēneša programmā atspoguļoto vadmotīvu.

Līdz šim Homo Novus notika katru otro gadu. Kā nonācāt pie tā, ka jāpāriet uz ikgadēju formātu?

Pirmkārt, mums vēl pirms pāris gadiem Homo Novus festivāla starpgados notika Homo Alibi festivāls. Toreiz tā doma bija, ka Homo Novus ir daudz plašāks un visaptverošāks, bet Homo Alibi – šaurs, specifiski veltīts kādai konkrētai tēmai laikmetīgajā teātrī un dejā. Tomēr gan mūsu ambīciju, gan ārkārtīgās daudzveidības dēļ Homo Alibi festivāls auga un auga, līdz vienā brīdī tas īsti vairs nemaz neatšķīrās no Homo Novus. Tā mēs nolēmām Homo Alibi pārtraukt, jo tam īsti vairs nebija jēgas. Otrkārt, mēs sapratām, ka tas tukšais gads neattaisno skatītāju cerības. Neskatoties uz to, ko darām mēs un vēl daži producenti teātra jomā, starptautiskie procesi ir ļoti reti un neregulāri, un, manuprāt, laikmetīgajā mākslā jebkura iespēja redzēt, kas notiek citur, un iespēja strādāt un domāt kopā ar māksliniekiem no citām valstīm ir ārkārtīgi būtiska. It īpaši tik mazai kultūrai, sabiedrībai un valstij kā Latvija. Mēs nolēmām pāriet uz ikgadēju formātu, lai nodrošinātu regularitāti, un arī pēc pēdējā festivāla mēs jutām, ka skatītāji būtu tikai priecīgi, ja šādas lietas notiktu biežāk.

Festivāls notiek jau kopš septembra un savu kulmināciju sasniedz novembrī. Kā nolēmāt, ka šajā gadā festivāls norisināsies visu rudeni?

Tā nebūs vienmēr, mēs esam nolēmuši, ka nākamgad atgriezīsimies pie 10 dienu festivāla formāta. Pāreja uz festivāla ikgadējo formātu prasīja vairāk resursu, finansējuma, domāšanas un laika, nekā bijām iedomājušies. Tādēļ festivāls ir „izstiepts”, kas ļauj arī mums uzelpot starp pasākumiem. No otras puses, es jau tagad no dažiem skatītājiem dzirdu, ka viņiem tas ļoti patīk, jo nav pilnībā jānorezervē vesela nedēļa teātrim, bet ik pa brīdim atkal ir Homo Novus. Patiesībā tā regularitāte ir ne tikai gada griezumā, bet arī pa mēnešiem – ik pa brīdim var aiziet noskatīties kādu viesizrādi.

Kā festivālam ir veicies līdz šim – iepriekšējos mēnešos?

Mūsu oktobra programma bija ļoti specifiska, jo tā bija iepazīšanās ar Austrijas laikmetīgo teātri un deju. Kopumā, man šķiet, ka gāja labi, jo programmu izdevās izveidot diezgan daudzveidīgu, piemēram, laikmetīgajā dejā abi horeogrāfi, kas bija Rīgā, – Simons Maijers (Simon Mayer) un Filips Gēmahers (Philipp Gehmacher) – ir kā diena pret nakti. Tajā pašā laikā bija vērojama gan publikas interese, gan pēcizrāžu sarunas. Protams, tā ir specifiska vienas valsts apskate, taču tā ir tikai ilūzija, jo visi šie mākslinieki strādā starptautiski un ir mācījušies Briselē, Londonā un citur vai ir uzauguši Lielbritānijā. Oktobra programma bija nevis kā Austrijas kā nacionālas valsts vēsturiskās piederības programma, bet drīzāk vērsta uz tiem māksliniekiem, kas dzīvo un strādā Vīnē – šobrīd īpašā laikmetīgās dejas centrā.

Ja oktobra programmas vadmotīvs bija Austrija, kāda tēma tiek atspoguļota novembra programmā?

Novembra programmai ir viens vadmotīvs – skatītāju līdzdalība un piedalīšanās. Manuprāt, tā filozofiski runājot, labs teātris vienmēr pieprasa skatītāju līdzdalību, pat ja tu sēdi zālē, tas pieprasa aktīvu domāšanas procesu un emocionālu pieslēgšanos, nevis ļauj tev atslābt un iemigt vai domāt par kādām sadzīviskām lietām. Bet mēs ejam soli tālāk un piedāvājam tās teātra stratēģijas, kuras bez skatītāju līdzdalības nemaz nav iespējamas, jo teātra izrāde, kas vienkārši aicina aktīvi pieslēgties jebkurā gadījumā var notikt, arī ja skatītājs guļ. Es tagad runāju par pieņemto formātu – aktieri spēlē uz skatuves un skatītāji sēž zālē. Homo Novus gadījumā aptuveni 70–80% novembra programmas nevar notikt, ja skatītājs boikotē šo piedāvājumu un atsakās piedalīties. Tātad būs izrādes, kuras izpildīs skatītāji, kamēr mākslinieks vien dos formātu vai kādu dramaturģisku rāmi. Faktiski skatītāji ir tie, kuru rokās ir nodota izrādes izspēlēšana. Par to mēs esam paziņojuši iepriekš – šis nav tas gadījums, kad skatītājs atnāk un, neko nenojaušot, kādā brīdī tiek ierauts notikumos un aicināts vai spiests spēlēt lomu. Mūsu gadījumā ir skaidrs, ka bez jums, skatītāji, izrāde nenotiks.

Pastāstiet vairāk par programmu novembrī! Ko skatītāji var sagaidīt?

Novembra programmu mēs pieteicām jau septembrī ar Anta Hemptona (Ant Hampton) izrādi „Statisti”, kura arī bez skatītāju līdzdalības nebija iespējama. Protams, līdzdalība novembra izrādēs ir ļoti dažāda – ir izrādes, kuras burtiski izpilda skatītāji, ir izrādes, kuras prasa mazāku līdzdalību. Ir divi darbi uz robežas starp teātri un vizuālo mākslu – Drīsa Ferhūfena (Dries Verhoeven) „Vainpilnās ainavas” un Stan’s Cafe teatrālā izstāde „Par ikvienu cilvēku visā pasaulē”. Šie darbi notiek visu festivāla nedēļu, un tur skatītāju līdzdalība nav izšķiroša. Bet tie, kuri atnāks, sapratīs, kāpēc tomēr viņu aktīvāka iesaiste ir ļoti svarīga, jo Drīsa Ferhūfena gadījumā videodarbs ir paredzēts vienam skatītājam, un viņa paša ziņā ir tas, cik daudz viņš iesaistās sarunā ar aktieri, kas atrodas uz ekrāna. Arī Stan’s Cafe gadījumā var vienkārši atnākt apskatīt izstādi, bet mākslinieki piedāvā ikvienam skatītājam ieteikt savus statistikas datus vai komentēt šo darbu, ko mākslinieki ņem vērā, mainot vai aktualizējot izstādi nākamajai dienai. Izstāde „Par ikvienu cilvēku visā pasaulē” ir balstīta statistikas datos – mākslinieki materiālā veidolā atspoguļo datus, kas šajā gadījumā ir rīsi. Mākslinieki uzskata, ka ikviens cilvēks ir viens rīsa grauds, caur to mēs šajā izrādē ieraugām proporcijas, kas reizēm ir ļoti svarīgas, tāpat statistika katru dienu mainās, tādēļ katru dienu mainās arī pati izstāde. Tur katru dienu strādā pieci cilvēki, kas skatītājus sagaidīs un pavadīs kā gidi, viņi arī diendienā šo izrādi modificēs. Ir arī izrādes, kurās skatītāju līdzdalība ir daudz simboliskāka, piemēram, itāļu mākslinieces Frančeskas Grilli (Francesca Grilli) darbā, kura arī nāk no vizuālās un skaņu mākslas. Šeit līdzdalība ir vairāk filozofiskā līmenī, tie, kas atnāks, sapratīs, kāpēc. Tad ir arī divas deju izrādes, kas, protams, ir frontālas, tādēļ skatītāji, kas negrib piedzīvot līdzdalības aspektu, var novembra programmā http://homonovus.lv/programma izvēlēties tās.

Kāpēc izvēlējāties apskatīt tieši skatītāja līdzdalības tēmu?

Mūsu festivāla misija vēsta – novērtējot Latvijas teātra līmeni, piedāvāt to, kas šeit nav. Līdzdalības koncepts pasaulē attīstās kā stabils virziens laikmetīgajā teātrī, bet Latvijā tas vēl nav ieviesies vai ticis iedzīvināts. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ izvēlējāmies līdzdalības tēmu. Otrkārt, izrādes ar skatītāju līdzdalību tiek diezgan pretrunīgi vērtētas, piemēram, režisors Alvis Hermanis savā dienasgrāmatā un intervijās ir norādījis, ka tas nav teātris, jo amatieru darbu nevar salīdzināt ar to, ko profesionāli aktieri dara uz skatuves. Tiek kritizēts arī tas, ka lielākajā daļā šādu izrāžu ar skatītāju tiek manipulēts, jo īstenībā mākslinieks jau tāpat sen ir izdomājis visu viņa vietā, un ļoti reti ir tie gadījumi, kad skatītājam patiešām ir brīvība izvēlēties. Es varu piekrist dažādai kritikai, tomēr man šķiet vērtīgi šādas izrādes atvest uz Latviju. Mēs esam atlasījuši iestudējumus, kuros sviras ir skatītāju rokās – tas attiecas uz Dāvida Vēbera-Krebsa (David Weber-Krebs) izrādi „Šovakar jāizslēdz gaismas!”, uz Lotes van den Bergas (Lotte van den Berg) izrādi „Lietu parlaments”, savā ziņā arī uz Drīsa Ferhūfena un Stan’s Cafe darbiem, kur ir izvēle piedalīties vai nepiedalīties.

Skatītājiem izvēli nedod Daniels Vecels (Daniel Wetzel) ar darbu „Pastaiga Evrosas ūdenī”; arguments, kādēļ šis darbs jānospēlē skatītājiem, ir ļoti skaidrs un vairāk politisks – izrādes līdzautori ir bēgļu puikas, kas dzīvo Atēnās un kuriem ir aizliegts ceļot, tādēļ, ja reiz aktieri nedrīkst ceļot, bet šī izrāde grib notikt, tad, lūdzu, jums viņa ir jānospēlē mūsu vietā, jo mēs paši nevaram atbraukt. Manuprāt, tas ir gana spēcīgs arguments, lai izrādi veidotu šādā līdzdalības veidā. Es negribu piekrist, ka izrādes ar skatītāju piedalīšanos nav profesionālas vai pielīdzināmas tām izrādēm, kurās darbojas profesionāli trenēti aktieri, jo aiz katras no šīm izrādēm stāv profesionāls mākslinieks, kurš piedāvā profesionāli veidotu struktūru vai dramaturģiju. Manuprāt, tas, kas šādās izrādēs piedalās cilvēki, kuriem nav profesionālas skatuves pieredzes, nereducē pašas idejas profesionālo līmeni, tieši otrādi – tas padara to daudz trauslāku un riskantāku. Šie mākslinieki manī izraisa cieņu, jo viņi pakļauj mākslas darbu pozitīvam riskam un veido sarunu ar skatītāju daudz tiešākā veidā. Jāpiemin, ka šis laikmetīgā teātra virziens ir arī ļoti tuvs jauniešu auditorijai, kurai beidzot šķiet, ka kāds viņiem piedāvā adekvātus spēles noteikumus. Anta Hemptona „Statistos” ar muti vaļā skatījos, ka vidējais publikas vecums bija 18 gadu. Viņi bija sajūsmā, ka tiek piedāvāts adekvāts komunikācijas veids, ka viņiem neviens no skatuves nestāsta par pasaules kārtību, bet ļauj viņiem pašiem fiziski telpā to izdzīvot un izspēlēt. Viņi var paņemt tās domas, kas šķiet svarīgas, un atmest vai nesaklausīt tās, kas nozīmīgas nešķiet. Tas man likās fantastiski, un es sapratu, ka arī mums ir auditorija, kas grib šādas izrādes un ir atvērta tām. Šādi arī nonācām pie skatītāju līdzdalības tēmas.